Itālija 2023

Brīvības elpa Initas Sabanskas darbos starp dzeju un dabu, kad abstraktais ekspresionisms iegūst bezgalīgas nianses

Mākslas kritiķes Martas Lok raksts internetvietnē 

Vērojot dažu mūsdienu mākslinieku darbus, nevar nepamanīt, cik acīmredzama ir nepieciešamība pārveidot pagājušā gadsimta inovāciju soļus, lai tos pielāgotu personiskākai stilistikai, kur galvenais vārds ir autonomija, atteikšanās ļaut ierobežot radošumu, lai ievērotu noteikumus, kas kļūtu ierobežojoši attiecībā uz mūsdienu ekspresīvo dzīvīgumu. Neatkarīgi no tā, vai mākslinieki izvēlas figuratīvāku pieeju vai drīzāk pievēršas visai neformālajai pasaulei, kur vārdi un domas ir uzticētas krāsām, mūsdienu autoriem ir būtiski pielāgoties savām radošajām tieksmēm, jo tikai tā viņi var saskaņot pagātnes inovācijas ar mūsdienu pasauli, kurā viss ir mainījies, un līdz ar to arī veids, kā sastapties ar realitāti un to atspoguļot. Šodienas varone savos darbos izjūt atsvešinātību no jebkādas norobežotības, jo skatiens, ko viņa ļauj klejot pa apkārtējo dabu vai sajūtām, kas saistītas ar kādu konkrētu domu vai skatpunktu, ir pilnībā pakļauts viņas emocijām, viņas gandrīz melodiskajam skatījumam uz apkārtni.

Pēc pilnīgas atraušanās no emocionālās pasaules, kas bija nepieciešama, lai izraisītu avangarda revolūciju, kura ietekmēja figuratīvās mākslas pasauli 20. gadsimta sākumā, ar to es domāju visus tos virzienus, kas likvidēja figuratīvās atsauces, lai uzsvērtu, ka māksla ir neatkārtojama un pārāka par jaunām tehnoloģijām, piemēram, fotogrāfiju, radās apziņa, ka, trūkstot emocijām, ikviens figuratīvs attēlojums zaudē mākslai piederošo iesaistes sajūtu. Tādējādi abstrakcionisma tēva Vasilija Kandinska sākotnējās teorijas par sajūtu un glezniecības mijiedarbību 20. gadsimta 50. gados pārņēma un pat paplašināja kustība, kas patiesībā radās Amerikas Savienotajās Valstīs, bet apvienoja daudzus māksliniekus, kuri Otrā pasaules kara dēļ bija spiesti bēgt no Eiropas un kuri savas teorijas par radošajām izpausmēm ieviesa abstraktā ekspresionisma pamatnostādnēs. Noteikumu trūkums, iespēja katram autoram radīt stilu, kas visvairāk atbilst viņa iekšējai būtībai, autonomija, pietuvojoties vieglai figurācijai vai vishermētiskākajai neformalitātei līdz pat pilnīgai monohromijai - viss tika pieņemts, ja vien audeklos izpaudās darba izpildītāja emocionalitāte. Šī kustība bija tik atbrīvojoša, ka ātri sāka izplatīties arī Vecajā kontinentā, atrodot vācu māksliniekā Žerārā Rihterā, šobrīd vienā no visvairāk citētajiem dzīvajiem māksliniekiem, iespējams, vislieliskāko interpretatoru, kurš vislabāk spēj samazināt un veidot krāsas kā domu vai sajūtu fragmentus un saskaņot tos ar to, ko viņš jūt brīdī, kad gatavojas gleznot; viena no viņa atpazīstamākajām īpašībām ir "Squeegee Painting", burtiski ar lāpstiņas palīdzību noskrāpējot iepriekš ar krāsu radītās līnijas. Rihtera darbu iedarbība ir spēcīga tieši tādēļ, ka tie slēpj un vienlaikus citā veidā stāsta visu, kas pieder viņa iekšienībai, viņa skatpunktam. Latviešu māksliniece Inita Sabanska izvēlas abstrakto ekspresionismu, lai izpaustu ne tikai savu vajadzību izstāstīt visu, ko viņas jūtīgums satver, bet arī lai ļautu izpausties brīvības sajūtai, ko viņa pati izjūt glezniecības aktā; krāsas kļūst par poētisku lirismu, tāpat kā skrāpēšana kļūst par veidu, kā izcelt izvēlētos toņus, kas nepieciešami, lai definētu jēdzienu vai atmiņu, ko viņa vēlas attēlot uz audekla. Skatoties uz Sabanskas darbiem, rodas tāda pati muzikalitātes sajūta, kāda bija, aplūkojot Kandinska audeklus, it kā krāsas būtu notis, kas iespiestas baltajā virsmā, lai iedvestu tajā kādu emociju vai koncepcijas spēku; Acs tiek maldināta, jo dažās gleznās tā sevi maldina, domājot, ka atrodas pazīstamas ainavas priekšā, bet, tuvojoties tuvāk, tā zaudē sevi nenoteiktībā, kas tomēr neslēpj no attāluma saņemto vizuālo izjūtu; patiesībā tieši formas trūkums padara vēl intensīvāku hromatisko harmoniju, kas pieder pie atgādinātās vietas. Dominē sarkanie, oranžie un zilie toņi, intensīvāki vai maigāki atkarībā no Initas Sabanskas gleznieciskās ieceres, no atmiņu vai pārdomu fragmenta, ko viņa vēlas padarīt par galveno varoni, bet visspilgtāk uzrunā tas spēcīgais uzspiestais nospiedums, tie plankumainie skrāpējumi, kas raisa sajūtu par objektīvās realitātes, bet arī domas nemitīgu kustību mūžīgā evolūcijā un šķietami vērš uzmanību uz to smalko enerģijas elpu, kas pieder pasaulei ap mums un kam piemīt brīvības garša. Idejas, pārdomas, dzīves posmi, vienkārši patīkami esības mirkļi - tās ir tēmas darbos, ko Inita Sabanska interpretē reizēm intensīvi, reizēm delikāti, jo, šķiet, viņa saka, ka viss ir koncentrēts un noteikts mirklī, kad emocijas atveras un sasniedz apziņu. Darbā "Sonetto" izpaužas viss burvīgums, ko māksliniece uztver brīdī, kad viņa dzird klasiskas melodijas maģiskās notis, visa burvība, kas izplatās apkārt un nevar nesasniegt iekšējos akordus, kuri vibrē skaistuma, iracionālās, bet taustāmās harmonijas dēļ saskarsmē ar mūziku; hromatiskā gamma ir maiga, krāsas ir pieklusinātas, jo noskaņa, ko rada šis idilliskais mirklis, ir pilnīga iesaistīšanās līdz pat jebkādas domas izraidīšanai. Gaiši zilie un oranžie toņi šeit ir ļoti skaidri, neaptverami tieši tāpēc, ka harmonijai izdodas pacelt dvēseli uz paralēlu dimensiju, kurā viss ir vieglāks, protams, mazāk konkrēts, bet ne mazāk reāls; krāsas svītras uzsver tieši to viegluma sajūtu, kas virzās uz augšu, uz neapzinātas tīrības līmeni, kas rodas, kad racionalitāte piekāpjas jūtīgumam, emocijām. Savukārt "Izrāvienā" toņi ir intensīvāki, jo Inita Sabanska vēlas izcelt nemiera sajūtu, ko izjūt iekšienē, kurai nepieciešams aizbēgt, atrast vietu, vienalga, fizisku vai garīgu, kur tā var sevi uzlādēt, kur tā var pilnīgāk un brīvāk izpaust savu patieso būtību. Šajā gadījumā svītras un līnijas ir iezīmētas ar otu virs skrāpējumiem, it kā māksliniekam būtu vajadzējis uzsvērt oranžas krāsas pasvītroto kustības sajūtu, kas cilvēkam neizbēgami rodas, kad viņš nespēj pretoties nepieciešamībai doties tālāk, neaprobežoties ar to, kas tagad šķiet piederīgs ikdienai, liktenim, un lauzt iesākto, lai sasniegtu ko labāku. Brīdī, kad Sabanska grasās izstāstīt apbrīnotu ainavu vai dabas stūrīšu mirkļus, kas apskāvuši viņas jūtīgumu, tad izskats mainās, šķiet, ka parādās smalka un maldinoša tēlainība, kuras patiesībā nav, jo ne-forma funkcionē, vedot vērotāju uz viņas emocionālajām dzīlēm, uz to iekšējo dzeju, kas vairs nav pieradusi izplūst un izpausties; Šajā darbu sērijā hromatiskā gamma ir līdzīga realitātei, it kā tieši izvēlēto krāsu dēļ būtu iespējams izsaukt atmiņas fragmentu, dzīves mirkli, kas iesaista skatītāju tieši tāpēc, ka atgādina apziņā zināmu tēlu. Tādējādi audeklā "Okeāna dzīlēs" dominē zilā krāsa, visintensīvākā un tumšākā krāsa, kas pieder jūras dzīlēm, kur gaisma nevar caurlauzties; šajā klusajā dimensijā cilvēks spēj ieklausīties sava iekšienē, gandrīz kā vizuālais ierosinājums būtu Initas Sabanskas aicinājums doties pa to introspekcijas ceļu, kas nepieciešams, lai labāk saprastu un iepazītu sevi pašu. Sajūta, ka patiešām esi okeāna attēla priekšā, ir tikpat reāla kā tai sekojošā nenoteiktības apziņa, kas pieder ne tikai gleznai, bet arī daudzajām iekšējās sajūtas šķautnēm, kas nav izzināmas visā pilnībā un tāpēc tām nepieciešama pastāvīga padziļināšana un saikne ar emocionālo pusi. Inita Sabanksa izstādēs piedalās kopš 1992. gada, kad Latvijā notika viņas pirmā personālizstāde. Kopš tā laika viņa piedalījusies grupu izstādēs un starptautiskos glezniecības konkursos Luksemburgā, Francijā, Itālijā, ASV, Honkongā un Vācijā, par savu neatkārtojamo stilu iegūstot daudzas balvas un apbalvojumus.

Marta Lock