Māksla man kalpo par sava veida attīrīšanos. Gleznošanas process man mēdz būt daudz svarīgāks par visu pārējo. Es izjūtu milzīgu laimes un piepildījuma sajūtu gleznojot.  Māksla pilnveido nepilnīgo. 

22.03.2018

Glezniecība manā izpratnē iziet tālu aiz attēla robežām un apvieno vairākas jomas. Tā sevī ietver daudz plašākas robežas nekā uz pirmo brīdi var šķist. Savā radošajā darbībā esmu to jutusi un šādā virzienā domājusi . Glezniecība dod iespējas atklāt jaunas emocionālas nokrāsas. Robežšķirtne krāsai un līnijai ar skaņu, vārdu, gaismu, kustību ir radošumu veicinoša.  Visi mākslas veidi izsaka autora emocijas, noskaņas un domas. Tikai katrs savā mākslas valodā - ar krāsu, ar skaņu, ar vārdu, ar kustību. Mani interesē šī metafiziskā sajūta, kad sakausējas, savienojas dažādi mākslas žanri, dažādas mākslas izteiksmes valodas. 

Arī līnija var izteikt prieku, mieru vai demonstrēt disharmoniju. Katras krāsas tonis ataino kādu mūsu emociju. Tie ir kā piefiksēti emociju faili, kurus es kā autors atklāju caur savu skatījumu.

Radīšanas process ir ļoti aizraujošs un fascinējošs. Tā ir meditācija ar krāsu. Tā ir saskaršanās ar savu  dziļāko būtību, kura caur tēliem tiek izlikta uz audekla un kura dod emocionālo baudījumu skatītājam. Ja es nebūšu patiesa, to sajutīs arī skatītājs.

Man ir svarīgi tas, ar kādu materiālu es strādāju. Ir noskaņas, kuras varu izteikt tikai ar zīmuli vai pasteli. Citas - tikai ar akvareli. Tādēļ mani darbi ir ļoti dažādi. Es nebaidos eksperimentēt ar dažādu materiālu un variēt dažādas tehnikas. Es vēlos  atklāt arvien jaunas nianses savā emocionālajā gammā un mākslā. Tā izveidojās mans mākslas rokraksts.

Painting interests me in conjunction with other art forms. I am interested in the borderline for color and line with sound, name, light, motion. All types of art express the author's emotions, moods, thoughts. Only everyone in their own language - with color, with sound, with a word, with movement. I am interested in this metaphysical feeling when it comes to fusion, the combination of different genres of art, various artistic expressions. From this point of view, each color expresses its emotion and creates its own mood. The line can also express joy, peace or show disharmony. Each color tone reflects our emotions. These are like fixed emoticon files that I, as an author, have discovered through my view.
The process of creation is very exciting and fascinating. It is a meditation with color. It is the immersion in its deepest essence, which through the characters is placed on the canvas.
I care what kind of material I work in, in which technique. There are moods that I can express with pencils or pastels. Other - with watercolor only. Therefore, my works are very different. I'm not afraid to experiment and discover more and more nuances in my emotional range.
In the painting process I use music that creates moods and succeeds in getting into a job.

21.12. 2018

Ekspresionisma virziens  mākslā

Visvairāk esmu gleznojusi abstraktā ekspresionisma stilā. Tas visvairāk atbilst manai būtībai un raksturam. Te es redzu plašas iespējas savu ideju realizācijā.

Jēdziens „ ekspresionisms” radies no latīņu: „expressio” – izteiksme.

Ekspresionisma mākslai raksturīga cilvēka iekšējo pārdzīvojumu atainojums, radot intensīvu emocionālu efektu. Gleznās nav svarīgs reālistisks atveidojums, bet gan autora emocionālā attieksme izteikta ar aktīvu  krāsu un līniju palīdzību.

Tā ir tiekšanās pēc neizskaistinātas patiesības, atklājot notiekošā būtību. Tā ir nesamierināšanās ar liekulību, falšu, meliem, mērenību un netaisnību. Tā ir cīņa. Tā ir pārveidošanās caur iekšējo koncentrēšanos. Tas ir garīgs darbs.

Māksliniekam ir ļoti svarīgi atrast savu izteiksmes veidu, kas visvairāk atbilst viņa būtībai un raksturam, temperamentam. Tas vienmēr ir ļoti aizraujošs process un tā ir sevis iepazīšana, kurai esmu veltījusi savu dzīvi. Izjūtot gandarījumu par savu darbu , rodas iekšējie orientieri savai turpmākai virzībai un darbībai.

Krietni vēlāk es izlasīju  ekspresionisma definīciju  un sapratu, ka tas patiešām atbilst manai pasaules uztverei un būtībai - tiešai, patiesai un neliekuļotai. Tas bija pārsteidzoši, jo vienmēr esmu vadījusies tikai pēc savas sirds un intuīcijas, nerēķinoties ne ar kādām formalitātēm, kas ļoti bieži ir radošo brīvību ierobežojošas. Mērķtiecība un neatlaidība ir ļoti nepieciešamas mākslinieka ceļā.

"Apartais lauks" ( 2016.g., k/eļļa)

Es savas gleznas gleznoju

ar dzīvi savu,

Katrā krāsas niansē

ielikta daļiņa no manas

sirds.

 I paint my paintings

with my life ,

I put in every nuance of the color

particle from my  heart.

( Inita Sabanska )

Gleznas - manu emociju laika faili

Kopš gleznoju un rakstu dzeju ir pagājuši jau tik daudzi gadi, ka baidos tos skaļi saukt. Varu tikai piekrist teicienam, ka laiks aizskrien nemanot. Katra  dzīves diena paiet ar dažādiem notikumiem, emocijām un domām. Mēs katrs kaut ko vēlamies, kaut kur tiecamies. Tas viss notiek ik mīļu brīdi, ik katru mums atvēlēto dzīves laiku. Visu esmu centusies izteikt gleznā  vai uzrakstītā vārdā. Man tas bija ļoti svarīgi. Tas bija mans process, kad varēju vēl vairāk aptvert notiekošo un gremdēties pārdomās.  Vienmēr bija interesanti izglītoties šajās jomās, pamēģinot izteikt sevi vēl kā citādi. Rezultātā sanāca, ka  esmu attēlojusi uz papīra vai audekla visu toreizējo sajūtu gammu. Šī gada sākumā, kad apkopoju visu savu līdzšinējo darbību un noformēju savus visagrākos darbus, es atcerējos tā laika notikumus, vēlmes, domas un emocijas. Tas bija ļoti saviļņojoši. Mani  izbrīnīja, ka sajūtas var būt tik spilgtas un izraisīt tik spēcīgas emocijas. Es burtiski rekonstruēju sajūtas, kādas bija, kad strādāju pie jaunas gleznas vai skices. Tas ir neparasti un tik neizdibināmi. Rezultātā sanāca, ka savos darbos  esmu  ielikusi visus savus dzīves pārdzīvojumus un izjūtas kā laika failos, kurus ir iespējams atvērt, ja paņem rokās tolaik uzgleznoto. Rodas vēlme izprast šo mūsu zemapziņas paradoksu. Tā es pievērsos senākajiem rakstiem un kultūrām, psiholoģijai un filozofijai, jo tas kaut nedaudz dod iespēju izprast savu būtību un dzīves jēgu. Glezniecība man atvēra durvis uz vissenāko rakstu studijām. Tā pavērās jauni horizonti un jaunas idejas.

Radošais process man  arvien vairāk atklāj manu būtību. Katrreiz tā ir iepazīšanās ar savas zemapziņas  dziļākajiem  slāņiem. Katrreiz tas mani pārsteidz un paver durvis uz  ko jaunu.  Glezniecība atklāj bezgalīgas iespējas attēlot pasauli caur savu emociju prizmu. Es vienmēr esmu tikai ceļa sākuma.

Gleznošana  ir prasme domāt un prasme sajust apkārtesošo pasauli un notikumus daudz smalkāk nekā parasti. Tā ir apvienota ar talanta dzirksti , lielu mērķtiecību, darba sparu un centību. Glezniecībā ir svarīgi saglabāt svaiguma momentu, ka aizrauj elpu. Būt patiesam un būt ar lielu iekšējo brīvību - tas ir vissvarīgākais. Gleznošana – tā ir bezgalīga pilnveidošanās. 

   Patiesa māksla aizsniedzas līdz visaugstākajām morāles un kultūras normām. Tā paver visplašākās iespējas. Māksla var balstīties tikai uz sadarbību un cieņu. Kad iesākas ambīciju cīņa, tad beidzas māksla. 

   Māksla ir tikpat pieejama  kā visparastākā pļava  un  tik izsmalcināta un netverama, kāds ir rasas piliena mirdzums rīta saules staros. Tikai no cilvēka ir atkarīgs, vai to spēs saskatīt un paņemt rokās. Māksla paceļ virs ikdienišķā un materiālā. Tā izkausē robežas starp laika dimensijām un zūd telpas sajūta. 

Inita Sabanska

'"Pilsēta dūmakā'" 2017.g.

Rūmī ( 1207.-1273.)

sūfiju dzejnieks

    '' Ļauj , lai tevi piesaista tavas patiesās mīlestības aicinājums."'

Mākslas fenomens.

    Māksla jebkurā tās izpausmes formā ir līdz galam neizskaidrojams fenomens. Mākslas darbu, kurš dziļi uzrunātu skatītāju, nevar iestudēt. To nevar radīt cilvēks, kuram nav dota šī dievišķā talanta dzirksts un lielas darbaspējas. Dzīves pieredze, īpaši smaga, kura prasīja lielu spēku un izturību, paradoksālā veidā mākslas darbam var dot tikai dziļumu. Mākslas darbs vistiešākajā veidā pauž autora skatījumu uz dzīvi un attieksmi pret sabiedrībā notiekošo, kas bieži var būt neglaimojoša. Šī iemesla dēļ, sabiedrībā tā var tikt uzņemta neviennozīmīgi, kas arī nebūt nav slikti, jo radīt diskusijas par kādu tēmu savā ziņā ir vērtīgi.

   Reti kas cilvēkam dod gara lidojumu un iespēju pacelties pāri materiāli ierobežotajai pasaulei. Radošais  izpausmes veids šādu iespēju dod. Visniansētākās izjūtas var izteikt ar krāsas, kustības, skaņas vai vārda palīdzību. Māksla ir ceļš uz cilvēku sirdīm.

    Patiesās vērtības parasti ir ļoti vienkāršas un zināmas visiem. Visi zina, kas ir slikti un , kas - ne. Tas ir sabiedriskās dzīves pamats. Taču visvienkāršākais mēdz būt arī vissarežģītākais, jo dzīvot godīgi nav tik vienkārši.  Līdzīgi ir arī mākslā. Visizcilākie mākslinieki, kuri  ar savu darbību ir palikuši vēsturē, apgalvo, ka vislabāk mācīties ir tieši no dabas. Tā ir galvenais mūsu skolotājs. Tikai jāiemācās būt vērīgam. Domāju,ka tikai apdāvinātais cilvēks spēj apzināt šo sarežģīto cilvēka dvēseles diapazonu mijiedarbībā ar sabiedrībā notiekošo un izteikt to radoši. Lai izteiktu sevi bieži vien ir nepieciešama arī drosme, jo māksla runā arī par aktuālām problēmām, kas sabiedrību tur stagnācijā. Radošo profesiju pārstāvji ir vieni no pirmajiem, kas sajūt šīs problēmas un runā par to savos mākslas darbos. Nezaudēt savu aktualitāti gadiem ejot,spēj tikai mākslas valoda, jo runā par nezūdošām vērtībām. Tas ir apbrīnojami un ,manuprāt, tas ir viens no galvenajiem mākslas darba vērtības kritērijiem. Provokatīvais izgaisīs pats laika gaitā.

''Zaļais smaragds" 2017.g.

" Mākslinieka ceļš - tā ir nepārtraukta sevis ziedošana, turpretī kā mietpilsonim svarīgākā ir pašsaglabāšanās."  ( Gesse )

Paplašinātā apziņa.

  Mana pirmā darbavieta bija kādā internātskolā pie Daugavpils, kur mēs ar studiju biedreni vienu vasaru nolēmām pastrādāt. Tur bija bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Viņi no visagrākās bērnības bija pieredzējuši visnežēlīgākās lietas. Daudz man toreiz bija jāatklāj jauna, jo  nebiju saskārusies ar tik sūriem dzīvesstāstiem. Bērniem bija izveidojusies konkrēta domāšana, dzīves uztvere un uzvedība. Visvairāk biju pārsteigta , ka šie bērni nemācēja pat sapņot vai fantazēt. Reiz spēlējot ar viņiem kādu spēli, es uzdevu tiem izdomāt, ko tie gribētu dzīvē sasniegt vai ko iegādāties. Tālāk par saldējumu gandrīz neviens neizdomāja. Tikai viens zēns gribēja magnetofonu. Savukārt, viena meitenīte, kuru, kā tagad atceros, sauca par Ilzīti, man pateica , ka visvairāk viņa vēloties manā dārzā ravēt bietes un nēsāt manus vecos apģērbus. Es nezināju, ko atbildēt.

Tagad atcerējos šo notikumu, kad aizdomājos  par cilvēka apziņu. Tā mēdz būt ļoti ierobežota. Pat fantāzijās mēs nevaram neko izdomāt, ja kaut kādu iemeslu dēļ tā tika ierobežota. Gadījumā ar internātskolu, tie bija bērnu traģiskie dzīvesstāsti, kuri mīlestības, siltuma un sapratnes vietā no vecākiem bija redzējuši  nežēlību, pusbadu vai alkoholismu. Tie noformējas savā visagrākajā dzīves posmā . Tālāk par to viņi neko nevarēja izdomāt.

Šodien šādi var skatīties arī daudz plašāk. Mēs esam ļoti ierobežoti, ja mūsu dzīvēs galvenā prioritāte ir tikai iegādāties jaunu mobilo telefonu, mašīnu vai kleitu. Visbiežāk ar šādām prioritātēm dzīvojošie cilvēki arī domā šādā veidā. Viņi var kaut ko saskatīt tikai šo robežu ietvaros. Viss, kas iziet aiz šo cilvēku pieņemtās uztveres robežām,  automātiski tiek novērtēts kā slikts. Pie tam runa iet nevis par mana darba sliktumu, bet gan par šo cilvēku apziņas robežām.

Kaut ko būtiski mainīt šajos gadījumos praktiski nav iespējams, jo vispirms ir jāmaina šo cilvēku apziņa. Tā ir elementāra izglītošanās. Tā ir elementāra cieņa pret otru un vēlme otru uzklausīt, izprast. To var iemācīt tikai ģimenē.                                                         

  Savas radošās darbības sākumā es sapratu, ka gleznošana nav tikai tiekšanās pēc tās galarezultāta – gleznas. Tas ir kaut kas daudz komplicētāks. Tobrīd es nevarēju konkrēti to noraksturot. Es sāku rīkot savas personālizstādes un arvien vairāk strādāju analizējot savus  darbus un rezultātu. Katrreiz nāca klāt kāda jauna radoša joma un veidojās arvien konkrētāka nojausma manai sākotnējai sajūtai. Tagad varu noraksturot to sarežģīto mākslas radīšanas mehānismu (tā gribas to nosaukt), kurš manī bija no pašiem pirmssākumiem. Esmu aptvērusi visus mākslas aspektus, kuri man bija ļoti svarīgi  un kas radīja kopumu manai mākslas izpratnei. Māksla ir ļoti daudzpusīgi. Tagad man ir izveidojusies pilnīga mākslas jomas izpratne, kuru intuitīvi sajutu savā sirdī jau pašos pimssākumos uzsākot gleznošanu. Tā ir ļoti komplicēta un sarežģīta, nesoša konkrētus rezultātus gan ar tās rezultātu - gleznu, gan pašu radošo procesu, kas veido personību. Es pirmām kārtām vadījos no tā, ko jutu savā sirdī. Meklēju jaunus risinājums, analizēju, skatījos citu autoru darbus, vērtēju un uzsāku ko jaunu. Paralēli, bez šaubām, gāja parastā dzīve ar visiem pavērsieniem, kas notiek mūsu valstī un ,kam gribot negribot mēs un mūsu tuvinieki ir pakļauti. tas ir ļoti būtisks moments , cik labvēlīga vai tieši pretēji - nelabvēlīga ir vide attīstībai un pilnveidei. Skatot vēsturiski citu mākslinieku likteņus dažādos laika posmos un dažādās valstīs, tad skaidri iezīmējas mākslinieku novitātes, nesamierināšanās ar stagnātiskiem  pieņēmumiem esošajā sabiedrībā un , nereti, cīņa ar tiem.

Mākslā es varētu atzīmēt   trīs aspektus, kas  ir svarīgi un kā mākslu var uztvert.

 Vispirms varētu minēt gleznas  tīri vizuālo uztveri.  Gleznu mēs vispirms uztveram kā  brīnišķīgu akcentu interjerā. Tādēļ iegādājamies gleznas, kuras ir skaistas un patīkamas, ar saprotamiem tēliem vai attēlotajiem objektiem. Piemēram, ziedu kompozīcija , klusā daba vai skaista ainava. Daudzi mākslinieki glezno, pirmkārt, priekš pārdošanas. Tas pieprasa pielāgoties pircēju vēlmēm un gaumei. 

  Otrs mākslas aspekts ir  izzinoši izglītojošs . Gleznojot var ļoti daudz iemācīties un saskarties ar savas personības kādām īpašībām, kuras izliekot  uz papīra var atklāt. Tad nav svarīgi patikt savam potenciālajam pircējam. Var brīvi domāt tikai par mākslu. Es gleznoju dažādos stilos un esmu iedvesmojusies no visdažādākajiem māksliniekiem. Man bija ļoti interesanti uzzināt, kāpēc  mākslinieks  strādā šādā tehnikā un stilā.  Tā es iepazinos ar ļoti dažādiem mākslas stiliem, kas mani izglītoja un pilnveidoja. Arī lika aizdomāties par dažādiem filozofiska rakstura jautājumiem. Es iepazinos sākot ar māksliniekiem  reālistiem, impresionistiem, postimpressionistiem, kubistiem un beidzot ar Kazimira Maļeviča „Melno kvadrātu” vai Marka Rotko darbiem  un naivistiem.  Tik bezgalīgi plaša ir mākslas vēstures palete ar saviem visizcilākajiem pārstāvjiem ,to likteņiem un pieliktajām pūlēm, ka nebeidzu brīnīties par mākslas darba lielo spēku. Ar krāsu vai līniju mākslinieks dažreiz var padarīt daudz vairāk nekā ar jebko citu.

 Kā trešo mākslas aspektu es minētu   terapeitisko, jeb dziedniecisko aspektu. To man atklāja pati dzīve, jo  nācās kopt gan smagi slimos ģimenes locekļus, gan pašai domāt, kā atgūties no tā visa. Gleznojot tu it kā pārslēdzies uz citām domām. Mūsu valsts negatīvās iezīmes tiešā veidā skāra arī mani un manus tuvākos cilvēkus. Nācās risināt vissmagākās situācijas. Šajos brīžos es gleznoju vēl vairāk.  Tā  atklāju tās transformācijas, kuras notiek mūsu dvēselē, mūsu apziņā pateicoties gleznošanas procesam, dabiskā veidā nonākot līdz  mākslas terapeitiskajam aspektam. Rezultāti ir ļoti iespaidīgi.  Tas mani ļoti iedvesmoja. Tagad varu apgalvot, ka grūtības   stiprina un dara tevi pilnīgāku, bet valsts amatpersonu neieinteresētība par saviem iedzīvotājiem , īpaši, grūtās situācijās nonākušajiem, vai pat to izmantošana ļaunprātīgos nolūkos, ar ko arī nācās saskarties šajā laika periodā, ir noziedzīga pret savu tautu un valsti.  Tagad , diemžēl, gandrīz visās nozarēs vērojama neiedomājama lejupslīde.  Cīņa visbiežāk notiek par savu algu un darba vietu. Godprātīgi un profesionāli cilvēki vairs nav vērtība. Birokrātiskias aparāts savu ir paveicis.

   Dziedinošais efekts no gleznošanas procesa izskaidrojams ar mūsu organisma zemapziņas bezgalīgajām dzīlēm. Mūsdienās tās ir maz izpētītas un tādēļ nav izskaidrojamas pilnībā. Zinātnieki min aptuveni 7-9% no izzinātā. Viss pārējais ir tikai  nākotnē atklājams. Zinātne vēl nevar izskaidrot, kas ar mums notiek un kāpēc organisms reaģē šādi.

 Dzīvē visi šie mākslas aspekti bez šaubām nav strikti nodalīti. Kādu gleznu vairāk uztver tīri vizuāli, bet kāda spēj radīt  īpašu neatkārtojamu sajūtu. Cita glezna var raisīt spēcīgas pārdomas un atsaukt atmiņas no bērnības. Dažreiz viss ir kopā. Iepriekš to nekad nevar paredzēt. Rīkojot savas personālizstādes un satiekoties ar skatītāju, tie vienmēr ir visaizkustinošākie stāsti.   Gleznojot es ,pirmām kārtām ,pieturos pie patiesuma. Kad es spēju patiesi attēlot savu izjūtu, tad šis darbs arī spēcīgi uzrunā. Paveiktais man dod arī visdziļāko piepildījuma un gandarījuma sajūtu.   Arī  vissenākie līdz mūsdienām saglabājušies raksti atklāj šīs neizdibināmās nianses. Tas vienmēr vairāk ir noslēpums. Ļoti interesants un aizraujošs noslēpums, kurš mūsu apziņu paplašina un paceļ  pāri materiālajam ierobežojumam.

    Visizcilākie mākslinieki bieži vien ir ļoti vienaldzīgi attiekušies pret materiālo. Piemēram, Pols Gogēns , viens no postimpresionistiem 19.g.s. sākumā , jau zināmā vecumā pameta savu materiāli nodrošināto dzīvi, ja nemaldos baņķiera darbu, un pat savu ģimeni Francijā , lai  dotos uz salām, kur dzīvoja ļoti trūcīgi, bet pilnībā atdevās gleznošanai un rezultātā radīja jaunu mākslas virzienu. Pola Gogēna krāšņie darbi ar salas iemītnieku un īpaši tumšādaino iemītnieču atveidojumu arī mūsdienās rada spēcīgu saviļņojumu un tiek izstādīti kā neatkārtojami mākslas paraugi.

  Vēl minēšu visiem pazīstamā mākslinieka uzvārdu kā  Mikelandželo Buonarroti, kura radītās skulptūras, arhitektūra, freskas, zīmējumi un gleznas nav pārspētas nevienam. Viņš dzīvoja un strādāja 16.g.s sākumā Florencē un Romā. Jau pašā radošās darbības sākumā viņu atbalstīja tā laika pazīstamākie mecenāti. Vēlāk viņš saņēma lielus vadošo kardinālu pasūtījumus un bija ļoti slavens un turīgs, bet domāju, ka retais zina to faktu, ka Mikelandželo dzīvoja ļoti pieticīgi. Cilvēkiem, kuri ar mākslu nopietni nav saistīti, parasti veidojas kaut kāds savs priekšstats,kā mākslinieki dzīvo. Parasti tas ir  neatbisltošs patiesības. Mākslinieki ir cilvēki, kuri vispirms ļoti daudz strādā un tiem ir nepieciešamība izjusto attēlot ar krāsu vai kā citādi. Dzīves apstākļi var būt ļoti dažādi. Mikelandželo svarīgāka par ērtībām bija viņa iekšējā pasaule. Talantīgs cilvēks vispirms prot uz visu raudzīties ne merkantīvos egoistiskos mērķos, bet daudz plašāk ar daudz dziļāku izpratni. Vēlos pieminēt to, jo mūsdienas ir kļuvušas par īpašu mantas kultu, aizmirstot garīgumu, ētiku un morāli, tādējādi  zaudējot gan kopējās izglītības līmeni, gan profesionālismu ik vienā jomā, kas tagad jo īpaši pamanāms. Grūti uz to visu noraudzīties, jo degradācijas process notiek burtiski acu priekšā.

 Līdz šim brīdim man ir palicis atmiņā atgadījums, kad es pirmo reizi sāku apgūt zīmēšanu pie mākslinieka Edgara Miķelsona vakara studijās. Kādā nodarbībā , aizrādījis meitenēm par pļāpāšanu ,viņš teica, ka šajās nodarbībās  ir jāuzvedas, kā ieejot svētnīcā  iekšēji noskaņojoties mākslai , kur neviens nepļāpā. Tikai tad var panākt lielu iekšēju koncentrēšanos un atraisīt savu talantu. Tas mani ļoti uzrunāja. Tā es cenšos dzīvot un tādā diapazonā virzu savu radošo darbību.

 ī                                                                      

 13.03.2017

                         Ar otas brīnumaino spēku cauri 

                                  dzīvei ejot                                                                        

                   Gleznošana kā meditācija, kā sevis un dzīves iepazīšanas process.

 Gleznošana un zīmēšana man vienmēr ir bijusi nodarbošanās, uz kuru tiecos visdedzīgāk kopš agras bērnības. Manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar to, kā es ļoti vēlējos zīmēt un kā vecmamma man nopirka pirmo zīmēšanas albumu, bet krusttēvs no jūras atveda neaptverami skaistas akvareļkrāsas tūbiņās, kādu nekur citur nebija. Šīs krāsas bija tik brīnumainas, ka bieži tās pārcilāju un apjūsmoju, bet izmantot neatļāvos. Rezultātā krāsas sažuva neizmantotas, bet rozā kastīte bija nobružāta no nemitīgās krāsu cilāšanas.

  Atceros, kā stundām ilgi varēju sēdēt pie sava rakstāmgalda un ar krāsainajiem flomāsteriem zīmēju princeses skaistās kleitās un vēlāk tām piešķīru vietas.

  Arī skolas gados biju ļoti centīga un daudz zīmēju. Man ļoti patika mācīties. Taču savu pirmo skolotāju mākslinieku, kurš patiešām spēja atklāt manu talantu , satiku tikai studējot krievu filoloģiju Daugavpils pedagoģiskajā institūtā 2.kursā. Papildus studijām apmeklēju vakara kursus pie mākslinieka Edgara Miķelsona. Tikai pateicoties šī mākslinieka personībai un pedagoģiskajam talantam jau pavisam drīz sāku zīmēt , kas izbrīnīja mani pašu. Es gluži kā vienā mirklī atvēros un darbi plūda paši. Vajadzēja tikai diendienā daudz skicēt.

   Nākamajā gadā es pārcēlos uz Rīgu, kur turpināju apmeklēt vakara kursus gleznošanā Mazajā ģildē un paralēli turpināju studijas  LU, kuru arī absolvēju. Arī Rīgā man paveicās iepazīties ar mākslinieku Ivanu Nikolajeviču Svišcovu, kurš uzņēmās rūpes par mani. Tik lielu nozīmi mākslas izpratnes veidošanā vairs man neviens nedeva. Sastapt savu Skolotāju, domāju ka jebkurā jomā, tā ir Dieva svētība.

  Kad man sāka rasties zīmējumi, par kuriem pati brīnījos, tad es izjutu arī lielu piepildījuma sajūtu, pēc kuras vienmēr biju tiekusies. Interesanti bija arī tas, ka paralēli zīmēšanas procesam, manī notika dziļa sevī iegrimšana un raisījās domas par dzīvē notiekošo, par dzīves jēgu un pašas no sevis radās arī atbildes. Daudzus ļoti sarežģītus savas dzīves jautājumus var atrisināt, ja atrodi paralēles dabā vai citur dzīvē. Paskaties uz situāciju it kā no malas.

  Piemēram, kad es sāku zīmēt jaunu darbu, vispirms uz lapas dotā kompozīcija pareizi jāievieto, atzīmējot kompozīcijas tikai ārējos punktus. Tad jāatrod priekšmetu pareizās proporcijas un jāieklāj visi laukumi attiecīgās gaismēnās. Tas ir liels darbs, kuru rezultātā neviens nepamanīs, jo uzmanība tiks veltīta tikai pēdējām maksimāli izstrādātajām detaļām, kuras arī radīs galveno emocionālo saviļņojumu un atklās autora ideju. Tie ir tikai meistarīgi veikti pāris štrihi, bet tas, ka skatītājs apjūsmos, piemēram, attēlotās personas acis, citu neko nepamanot, tieši apliecina visa ieguldītā līdzšinējā darba precizitāti. Taču tikai pats mākslinieks zina, cik daudz darba tur ieguldīts un cik svarīgi , piemēram, fona laukumus ieklāt daudzveidīgākās niansēs, jo tikai tad attēlotās acis var kļūt īpaši izteiksmīgas un daiļrunīgas.

   Līdzīgi notiek arī dzīvē. Piemēram, ja kāds cilvēks mums nodara pāri, tad mēs daudz domājam, kā viņš varēja tā rīkoties . Mēs esam aizņemti ar šo saasināto situāciju, kurai risinājumu ir ļoti grūti atrast. Ir daudz emociju. Taču, ja mēs uz to sākam raudzīties nedaudz plašāk - atklājot notikuma „ ārējos punktus un fona nianses”, kurās šis cilvēks dzīvo un, kuri motivēja šim cilvēkam šādi ar jums izrīkoties, situācija var tikt atrisināta savādākā gaisotnē. Konkrētā rīcība izriet no daudziem līdz šim notikušiem faktoriem un ārējiem labvēlīgiem apstākļiem, kuri ļāva šim cilvēkam jūs izmantot. Tas neattaisno negodprātīgo cilvēku , bet es varu uz visu tagad raudzīties mierīgi un risināt to jau daudz savādāk. 

  Tā gleznošana un zīmēšana man pati sāka formēt manu dzīvesveidu un domāšanas veidu. Arī tēmas, kuras es attēloju nav nejaušas. Tās man rodas dziļi sirdī un ir tik izteiktas, ka es vienkārši nevaru negleznot. Ar laiku es sāku redzēt zināmas likumsakarības uzgleznotajam ar dzīvē notiekošo. Gleznas tēma vēlāk atbalsojās manos dzīves notikumos. Tā it kā mani brīdināja par turpmākajiem notikumiem. Tagad ir tēmas, kuras es atsakos gleznot, jo pēc šiem darbiem parasti nāca lieli pārbaudījumi. Arī krāsu toņu izvēlē notiek līdzīgi .

  Paralēli gleznošanai es arī rakstu dzeju un prozu. Process ir aptuveni tāds pats – es nevaru to nedarīt. Es sevi izrakstu. No manis kā izlīst vārdi un konkrētas tēmas. Tas ir manas būtības visdziļākais saturs, manas domas un izjūtas. Tiesa, tas viss pieprasa arī atbilstošu dzīvesveidu. Man nepieciešams gan sagatavoties, nepieciešama konkrēta darba gaisotne, nepieciešama  atpūta un arī „ uzpildīšanās” ar jaunām tēmām, idejām un emocijām.

  Gleznošana man ir dziļš meditācijas process, kurš palīdz ielūkoties savā visdziļākajā būtībā, izprast sevi un dzīvē notiekošo. Tas ir process, kurš dod man vislielāko piepildījumu, iedvesmu un ir manu spēku avots. Cauri savas dzīves vissmagākajām situācijām esmu izgājusi gleznojot. Jo grūtāk gāja, jo vairāk gleznoju. Pilnā nopietnībā varu apgalvot, ja kāds jums savas dzīves vissarežģītākajā brīdī saka, ka nav nekādu izredžu, neticiet tam , bet ņemiet rokās otu vai dodaties uz mežu, stādiet ziedus savā piemājas dārziņā un saskarieties ar šo brīnumaino spēku, kurš var palīdzēt jums atklāt sevī snaudošos spēkus. Cilvēka gara spēks dara brīnumus. Tā līdz galam to neviens nevar izskaidrot, bet mūsu sirds, mūsu dvēsele un apziņa kopā ar Dievišķo pieskārienu , ir šo brīnumu avots. Visiem novēlu to sevī atklāt un piepildīt savu sirdi ar mīlestību un gaismu. Pilnu un bezgalīgu...

Kolektīvais neapzinātais mākslā un dzīvē

Mani vienmēr ir piesaistījis jautājums par kolektīvā un individuālā mijiedarbību un ietekmi dzīvē un mākslā. Cik liela nozīme cilvēka dzīvē ir sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un morāles standartiem? Kādu lomu var paveikt indivīds vadoties tikai pēc savas sirdsapziņas un godaprāta šajā sabiedrībā? Kā tas izpaužas mākslā , un kā māksla ietekmē cilvēku ?

Ipaši aktuāls šis jautājums kļuva pēc milzīgā informācijas pieplūduma ,kurš pavērās līdz ar informācijas tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē. Bez īpašas mēra sajūtas ienāca arī apšaubāma līmeņa informācija, raidījumi, mūzika , reklāma utt. Tas viss mūs sāka formēt daudz vairāk nekā godaprāts, cieņa , sirdsapziņa. Tas  sāka noteikt mūsu prioritātes.Līdz ar to  arī mākslā ienāca formas, tēli, tēmas , kuras līdz šim nebija tik aktuālas. Kolektīvais nereti kļuva par vadošo.Tev vai nu jāpielāgojas tam vai jādodas citur meklēt sev atbilstošo. Indivīds nevar pilnveidoties, ja sabiedrībā nav šāda pieprasījuma. Un pieprasījums nevar būt tikai vidusmēra līmenī un izpratnē. Cilvēkam atsevišķi un sabiedrībai kopumā ir jātiecas uz labākām un patiesākām lietām. Tikai tad tai ir nākotne.

Patiesībā individuālais un kolektīvais vienmēr iet blakus un tam vajadzētu vajadzētu papildināt vienam otru. Tikai tad iespējams realizēt savus talantus un atrast savu vietu sabiedrībā. Kad ir jāpakļaujas vidusmēra diktātam, tad noteikti notiks lejupslīde.

Māksla tas ir veids, kur cilvēks izkopj savu individualitāti. Tas ir cilvēks, kurš spēj saskatīt kopīgās tendences un piedāvāt citus risinājumus. Ja personība nevar atrast savu realizāciju  šai sabiedrībā , tad kolektīvais neapzinātais formē savus morāles standartus, kas ne vienmēr ir godprātīgs un harmonizējošs.